Stāts par meiteni ar lielo sirdi.

“Prieks ir izstarot un izdalīt. Izdalīt to, kas mums pieder, vienalga, vai tā būtu maize vai māja, doma vai sapnis, un zināt, ka ir kāds, kas to saņem. Visasākās sāpes jūt nevis tas, kam nav ko dot, bet tas, kas savu sirdi paņēmis rokā, iziet ļaužu drūzmā un neviena roka neizstiepjas viņa dāvanai pretī.” /Z.Mauriņa/

Ar šādām rindām, es varētu paskaidrot, kapēc tieši man atausa atmiņā stāsts par meiteni ar lielo sirdi, kuru neviens negribēja. Esot tāda dziesma ar video klipu, kuru lāgā nemaz nezinu, bet kad stāstu klausījos, tad man teicās, ka es noteikti dziesmu dzirdot atpazītu to, right away. Kādā jaukā otrdienas vakarā, sēžot kafejnīcā DC, un runājot par lauztām sirdīm un vilšanos, arī es dzirdēju, no kāda paties' jauka cilvēka, šo stāstu. Vārdus, gan konkreti neminēsim, un let's say, nekad nebiju domājusi, ka cilvēku pazīstam tik īsu laiku, var tiešām likties, ka pazīst, jau sen. Stāsts par meiteni ar lielo sirdi esot iekļauts kādā mūzikas video, kuru noteikti vēlāk arī nopubilcēšu citiem apskatei.

Kādu rītu, meitene iziet ārā no savām mājām, un rokās viņai ir milzu sirds! Viņa ir tik neizsakami laimīga, ka grib šo sirdi kādam atdot un padalīties ar to, tā nu viņa staigā un smaida visiem cilvēkiem, bet svešu acīm, tiek uzraudzīta kā dīvaine. Neviens viņas lielo sirdi negrib. Visi viņai saka, tava sirds ir par lielu. Tā nu pienāk vakars, meitene aiziet uz klubu, un pie ieejas arī apsargs nelaiž viņu iekšā, jo viņa neatbilst klubu apmeklētāju standartam, jo viņas sirds arī esot par lielu šādai vietai. Meitenes sirds ar katru noraidījumu kļūst ar vien mazāka, un mazāka, un tā nu viņa palika tik maza, ka var saturēt to plaukstā. Kāds pusis iet garām ,un pamanījis, ka meitene ļoti nobēdājusies, apstājas, un saka: "oho, kas tad tev tur rokā?" Meitene viņam skumji, galvu nolikusi atbild: "tā ir mana sirds". Pusis ilgi nedomādams teica: " Tev nu gan tā sirds ir liela!" Meitene pacēla galvu un uzsmaidīja viņam. Viņi pavadīja lielisku vakaru kopā, puisis pavadīja viņu līdz mājām, un sarunāja, turpat arī satikties nākamajā rītā. Saulei austot, meitene pamodās, ar vislielāko smaidu uz visas pasaules, jo beidzot takš kāds ir novērtējis viņas sirdi. Viņa iziet ārā no mājas, norunātajā laikā, un viņas sirds pēkšņi kļuvusi tikpat liela cik iepriekš. Meitene apsēžas uz kāpnītēm pie mājas un gaida, gaida, gaida, bet neviens nenāk, viņa atkal kļūst nedaudz bēdīga, un noliec galvu. Tajā pat laikā, puisis, kuru viņa satika iepriekšējā vakarā, nākdams no stūra, ieraudzījis, un nobijies, par meitenes īstajiem sirds izmēriem,  pagriezies un aizgājis. Un tā, viņi vairs arī nesatikās.

Lai arī cik tev liela vai maza sirds būtu, vienmēr būs kāds, kas viņu gribēs, vai arī tieši negribēs, jo baidīsies no tās izmēriem. Tomēr, es ticu, ka ikviens mēs atradīsim, kam atdot  to mūsu sirdi tādu, kāda tā ir!

e.